Latviešiem ir ļoti raksturīga pašdestruktīva uzvedība un valsts interesēs būtu to padziļināti pētīt, komentējot zemledus makšķernieku jeb bļitkotāju nepārvaramo tieksmi katru gadu uz ledus doties vēl tad, kad tas nav izveidojies, sarunā ar izklaides portālu Mango stāsta asociētā profesore, medicīnas zinātņu doktore un Latvijas Ārstu biedrības valdes locekle Gunta Ancāne.
"Ar bļitkotājiem ziemā ir līdzīgi kā ar kūlas dedzinātājiem pavasarī. Būtu jāpēta, kādēļ šiem cilvēkiem ir tādas tieksmes," atzīst Ancāne un bļitkotāju saistībā piemin arī latviešu tautas sūro likteni, kurā piedzīvota apspiešana, kas atstājusi smagas sekas uz daudzām latviešu paaudzēm.
"Lai atrofētos izdzīvošanas instinkts, cilvēkam jābūt tiešām galējā izmisumā, jo cilvēki normālos apstākļos dara ļoti daudz, lai saglabātu dzīvību," saka ārste un piebilst, ka, protams, bļitkotāju tieksmē doties uz nedroša ledus daudzos gadījumos ir nepārprotama saistība ar grādīgu dziru lietošanu.
Tāpat Ancāne pauž uzskatu, ka daudziem cilvēkiem, kuri izvēlas kāpt uz vēl neesoša vai pārāk trausla ledus, trūkst pozitīvas pieredzes. "Šie cilvēki, iespējams, nav pieredzējuši, ka kāds spēj palīdzēt, tādēļ viņi izaicina likteni".
Uz jautājumu, kādi tad ir ir cilvēki, kas dodas drošā nāvē uz ledus, Ancāne atbild: "Pasaules Veselības organizācija ir noteikusi skaidru veselības definīciju - veselība ir fiziska, sociāla un emocionāla labklājība. Tā kā to neviens padziļināti mūsu valstī nav pētījis, tad tikpat labi kāds no šiem cilvēkiem varbūt drīz mirs, kādam ir sarežģīti sociālie apstākļi, vēl kādam - bērnības traumas, ja, piemēram, vecāki kopš bērnu dienām stāstījuši cilvēkam, ka viņš nekam nav derīgs".
Ancāne Mango atklāj, ka patlaban aktīvi cīnās par to, lai arī bļitkotājiem būtu iespēja doties pie psihiatra par brīvu, turklāt jau pirms izmisuma soļa speršanas uz ledus.
"Katrs gadījums ir individuāls. Kad cilvēkam ir klepus, viņš dodas pie ārsta, un tāpat arī šajā gadījumā ir jāmeklē speciālista palīdzība. Šobrīd aktīvi strādāju pie tā, lai Latvijas cilvēkiem psihiatrisko palīdzību kaut daļēji apmaksātu valsts," saka ārste un piebilst, ka atbildīgās iestādes pagaidām bijušas atsaucīgas un rīkojušās cienījami, atbalstot šādu ieceri.