Tumšs. Cilvēka siluets sēž pie upes, kuras melnajā atspulgā vizuļo blāvi atspulgi. Blakus sprakst ugunskurs, kaut kur tālumā rej suņi. Laiks ir kā apstājies, tikai dzestras vēja brāzmiņas vaigos liecina par to, ka viss apkārt nav sastindzis. Ja ieskatās, tad upes krastā var pamanīt makšķeri, kas atstutēta uz žāklīša, un, ja ieskatās vēl uzmanīgāk, tad var ievērot, kā tumsā knapi kustas zvaniņš. Uz pasaules nekā vairs nav. Nav problēmu, nav pandēmijas, nav ikdienas domu – ir tikai tumsa, nakts romantika un gaidas, kad zvaniņš iešķindēsies. Virs galvas ir neiedomājami daudz zvaigžņu, un, skatoties uz tām, cilvēka prāts mēģina aptvert Visuma mērogus. Bet cilvēka prātam tas nav pa spēkam, tāpēc atliek vien skatīties debesu televizorā un apbrīnot tur notiekošo. Jo ilgāk cilvēks tumsā sēž, jo vairāk acis pierod pie tumsas un jau var saskatīt arī dažādas nianses, bet viss ir siluetu formā. Un tas piedod papildu burvību. Tomēr tā nav tikai atrašanās dabā un sava veida meditācija. Cilvēkam pie upes ir arī konkrēts mērķis, kāpēc viņš tur sēž. Viņš tur sēž brīnumskaistas un mazliet noslēpumainas zivs dēļ. Viņš gaida vēdzeli, lai luktura gaismā priecātos par tās skaistajiem rakstiem un kustīgo ķermeni. Lai arī šī zivs daudziem nešķiet simpātiska un tai pat iegājies visai nesmuks nosaukums ļurba, daudziem šī zivs šķiet ļoti simpātiska. Arī man. Savā veidā arī nedaudz mistiska. Jo vēdzelei patīk auksti ūdeņi un tumsa. Šajā rakstā nedaudz pastāstīšu par savu personīgo pieredzi un novērojumiem vēdzeļu ķeršanā.
Vēdzeļu cope no ledus
Līdz vēdzeļu copei no ledus gan nāksies vēl pagaidīt, tomēr gribu iesākt tieši ar to, jo savu pirmo vēdzeli noķēru ziemā no ledus. Ierastākā metode, kā noķert vēdzeli no ledus, ir ķert to ar ūdu palīdzību. Man šis variants nekad nav īsti paticis, tāpēc kādreiz ar prieku piekritu copes kolēģa Māra uzaicinājumam uz Burtnieku, uz vēdzeļu copi no ledus ar bļitku. Ķēru toreiz uz Māra taisītu bļitkiņu no divām dažādas krāsas plāksnītēm, kas sastiprinātas kopā. Plāksnītēm pielikts trijžubura āķis ar fosforizētu bumbiņu. Uz trijžubura par ēsmu bija ķīša fileja. Par ēsmu var izmantot jebkuru zivs filejas šķēli, sliekas un daudz ko citu, kas ienāk prātā. Bļitkiņas der arī ierastās, gan ar ielodētu āķi, gan arī ar kustīgu. Makšķerīte der jebkura, ar ko ērti paraustīt bļitkiņu, bet jārēķinās, ka ar auklas diametru nevajag pārspīlēt un nekādi sportistu režīmi nav nepieciešami. Tieši otrādi, droši var likt 0,18–0,22 mm auklu, jo vēdzeles var trāpīties arī gana lielas. Un tās pirmais uzsēdiens uz āķa ir tāds, ka makšķere gandrīz tiek izrauta no rokām. Ar tievāka diametra auklām jau copes brīdī cope var beigties. Vēdzele nav tik jutīga pret lielāka diametra auklām. Pati copes tehnika ļoti vienkārša – ar bļitkiņu dauza pret grunti un pēc piesitiena pie grunts taisa pauzi. Vismaz kādas trīs sekundes. Tieši pauzes brīdī visbiežāk seko cope. Copes laiks, tāpat kā copē no krasta, sākas līdz ar krēslu. Patīk vēdzelēm tā tumsa arī ziemā. Pirmajā reizē izdevās tikt pie visai skaistas vēdzeles.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Vēdzeļu cope no krasta rudenī un pavasarī
Vēdzelēm patīk vēsi ūdeņi. Tās aktivizējas diezgan zemā ūdens temperatūrā, vasarā tās ir mazaktīvas un slēpjas. Protams, ir gadījumi, kad kādam vēdzele trāpās arī vasarā, bet tas ir izņēmums, nevis likumsakarība. Tātad vēdzeļu copes sezona sākas ar rudens periodu, kad ūdens temperatūra sāk atdzist, un ilgst visu rudens periodu. Tas turpinās arī ledus periodā un pat nārsta laikā, kas notiek janvāra beigās, februāra sākumā. Un nobeigt vēdzeļošanas sezonu droši var pavasarī. Kad ledus aiziet, bet ūdens temperatūra vēl nav pietiekami augsta, tad vēdzeles diezgan droši vēl trāpās makšķernieku lomos. Nereti to dabū izjust vimbu makšķernieki pavasaros, kad vēdzeles trāpās kā papildu bonuss. Visbiežāk vēdzeļu dzīvesvieta ir upēs. Bet dzīvo vēdzeles arī ezeros un arī jūrā.
Copes inventārs vēdzeļu copē derēs jebkurš. Vēdzele nav izvēlīga zivs un noteikti neskatīsies, kāds jums ir kāts, kāda ir spole un vai ir pareizā diametra pavada. Galvenais, lai inventārs ir drošs un izturīgs. Inventāram jābūt tādam, lai droši varētu izvadīt arī lielu vēdzeli. Kas attiecas uz sistēmām un pavadiņu diametru – arī te vēdzele nav izvēlīga. Ja vēdzeles tajā vietā ir un barojas, tad būs praktiski vienalga, kāda diametra ir pavadiņa un cik liels ir āķis. Āķus ieteicams lietot gana lielus, lai var uzlikt prāvu tārpu vai citu kumosu, un vēlams ar garāku kātiņu. Tā būs vieglāk izdabūt āķi no vēdzeles, ja tomēr viņa nebūs ierijusi. Pārsvarā gan vēdzeles mēdz ierīt diezgan dziļi. Tāpēc, ja vēdzele neatbilst paturamajam izmēram, tai droši var griezt nost pavadiņu ar visu āķi un, visticamāk, vēdzelei nekas nenotiks. Viņām ir ļoti izturīga māga, kas visu pārstrādā. Nekādas speciālas sistēmas vēdzeļu copē nav vajadzīgas. Var izmantot slīdošo svinu un pavadu zem svina, var izmantot tā, ka svins ir apakšā un pavada augstāk. Var izmantot arī gatavās bušu sistēmas, bet tikai ar atļauto āķu daudzumu.
Visizplatītākā ēsma vēdzeļu copē ir sliekas. Tās derēs gan lielas, gan mazas. Tās vēdzeles nesmādē. Parasti liek slieku kušķi vai lielo nočņiku, vai arī slieku kopā ar fileju. Šāda ēsma strādā gandrīz vienmēr, vienīgi diezgan daudz trāpās mazo vēdzelēnu. Laba vēdzeļu ēsma ir zivs fileja. Turklāt šādā gadījumā der vīķe, rauda, vimba, ķīsis, asaris, plicis, reņģe un citu zivju filejas. Pēc maniem novērojumiem, jo mīkstāka filejiņa, jo labāka. Personīgi man vislabāk ir gājis ar vīķu filejām un vissliktāk ar asari. Atsevišķi pieminēšu nēģa fileju vai nēģa gabaliņus. Man šī ēsma nav devusi rezultātus, bet daudziem tā regulāri nes labus lomus. Var ķert arī uz dzīvām zivtiņām. Te derēs jebkuras noteikumos atļautās zivteles, bet, pēc maniem novērojumiem, vislabāk der mazas vīķes, raudiņas un plicīši. Laba ēsma ir vardītes. Galvenais, lai nav lielas. Pie āķa stiprina ar pakaļkāju. Uz tām gandrīz vienmēr copē, tikai ne vienmēr vardes var atrast un noķert. Esmu dzirdējis arī par vistas ādu un aknu izmantošanu. Bet apstiprināt šādu ēsmu strādāšanu nevaru.
Vēdzeļu vietas
Vēdzelēm principā vajag divas lietas, lai viņas tur atrastos. Vajadzīga slēptuve un dziļums. Vismaz netālu. Ja blakus ir bedre un vieta vēl ir akmeņaina, tad tā būs ļoti laba izvēle, kur mēģināt noķert šo skaisto zivi. Vēdzele nāk baroties arī seklumā, tomēr noteikti tuvumā jābūt dziļākai vietai. Ķert uz lielas sēres, kur blakus nav dziļāku vietu, nebūs pareizais variants.
Daži mīti par vēdzeļu copi
Mīts Nr. 1. Ugunskurs pievilina vēdzeles – runā, ka ugunskura atblāzma ūdenī pievilina vēdzeles tuvoties šādai vietai un palīdz makšķerniekiem tikt pie loma. Šo nevarēšu nedz apstiprināt, nedz noliegt. Toties parakstos zem tā, ka ugunskurs vēdzeļu copē ir tieši tas, kas ir vajadzīgs pašam copmanim. Tas dod siltumu un gaismu, omulības sajūtu drēgnajā un tumšajā laikā. Uguni var vērot gandrīz bezgalīgi. Vēdzeļu cope ar ugunskuru ir krietni patīkamāka nekā bez uguns. Lomus gan diezin vai ugunskurs uzlabos, bet savu komforta sajūtu gan. Mīts Nr. 2. Vēdzeles ķeras tikai sliktos laika apstākļos. Jo sliktāki, jo labāk – arī šo nevarēšu apstiprināt. Jo ir bijis ļoti dažādi. Ir bijušas labas copes gan sliktos laika apstākļos, gan labā laikā, un ir bijis arī otrādi. Šādu likumsakarību neesmu novērojis. Drīzāk copi ietekmē vēja virzieni, ūdens līmenis, atmosfēras spiediens un gaisa/ūdens temperatūra. Mīts Nr. 3. Kad ir pilnmēness, tad vēdzeles neņemot, – un arī šo mītu nevaru apstiprināt. Ir bijuši vēdzeļu lomi pilnmēnesī, un ir palikts bez copes, kad mēness praktiski nav redzams.
Kāds izbrauciens uz vēdzeļu copi
Pagājušā gada novembris. Trīs vīru delegācija devāmies uz vēdzeļu copi. Es, Arvis un Valdis. Toreiz tika nolemts baudīt ugunskura spraigās sarunas, nevis meditācijas procesu vienatnē. Bet arī cope kompānijā ir ļoti laba atslēgšanās no ikdienas rūpēm un raizēm. Bet tā ir nedaudz citādāka, nekā sākumā aprakstītā. Tātad iekārtojāmies pie upes, sametām gruntenes un iekūrām ugunskuru. Vakara bezbēdīgā daļa tika paziņota par atklātu. Dažādas interesantas sarunas pie ugunskura, tumsas romantika un nesaskatāmie silueti apkārt – tas viss ir tā vērts, lai vismaz reizi gadā izbaudītu šo vēdzeļu copes tumsas romantiku. Bijām neilgi – nepilnas četras stundas, bet tas bija baigi labais pasākums. Nakts romantika, mēness, upe, copes sarunas, desiņas uz ugunskura… super! Turklāt katrs noķērām arī pa mēra vēdzelei, ko vēl var vēlēties? Arvis varēja tikt arī pie otras, bet nepaveicās ar copes realizāciju. Bet tas vakaru nekādi nesabojāja. Tas bija lielisks vakars lieliskā kompānijā! Un tādai jābūt katrai copes reizei!
Nobeigumā vēlos uzrakstīt to pašu, ko centos pasniegt visā rakstā. Vēdzeļu copē ir sava romantika un savs smeķis. Arī pati zivs ir ļoti interesanta un diezgan atšķiras no citām zivīm. Kaut vai ar to vien, ka ir izteikta aukstummīle. Vēdzeļu cope nav tāds katra vakara copes pasākums (lai gan kā kuram, kādam varbūt ir), tomēr tā ir lieliska iespēja iziet no komforta zonas un piedzīvot pavisam citas emocijas. Jā, prom no gaišā un siltā dzīvokļa. Jā, ārā. Jā, rudenī un drēgnumā. Un, jā – tas ir super pavadīts laiks! Ja vēl paveicas tikt pie kārotā loma, tad vakars ir divtik izdevies! Ne asakas visiem un izbaudiet copi!
Vai copes aprīkojumam ir nozīme? Kādu aprīkojumu izvēlas Arvis Ančevskis un Arturs Zabors
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
