Pretojās iebrucējiem
1940. gada naktī uz 15. jūniju padomju iekšlietu karaspēka karavīri šķērsoja Latvijas robežu un uzbruka robežsargu posteņiem. Provokācija bija prelūdija Latvijas okupācijas sākumam.
Tas notika starp plkst.2 un 3 naktī. Bija bieza migla. Padomju NKVD (Народный комиссариат внутренних дел - Iekšlietu tautas komisariāts; red.) vienība šķērsoja Ludzas upi, pa kuru stiepās abu valstu robeža, un uzbruka Latvijas robežsargu posteņiem Masļenkos un Šmaiļos. Robežsargs Pēteris Cimoška dežurēja slēpnī netālu no Masļenku sardzes, bet Jānis Macītis patrulēja gar robežu.
“Jānis Macītis, sekojot instrukcijām, acīmredzot uzsauc šiem robežpārkāpējiem. Pēc tam seko šaušana pa viņu. Viņš tiek ievainots. Cenšoties atkāpties no šī pārspēka, viņš dodas uz robežsardzes ēku Masļenkos un uzskrien virsū izliktajiem rokas granātu saišķiem. Un tiek ļoti smagi ievainots,” par tās nakts notikumiem pastāstīja Latvijas Kara muzeja pētnieks Klāvs Zariņš. “Pēteris Cimoška, kas atrodas slēpnī, redz tuvojoties ienaidnieku. Pieņem kauju un atklāj uguni pa viņiem. Bet šaušanas apstākļi ir ļoti nelabvēlīgi. Migla, un sarežģīti redzēt. Viņa posteņa vieta tiek ātri atklāta un viņu sāk ielenkt un, atkāpjoties uz robežsardzes ēku, viņš zaudē dzīvību.”
Pirms tam uzbrucēji bija pārgriezuši telefona līnijas. Robežsargi nevarēja sazināties ar kaimiņu sardzēm. Kārlis Beizaks skrēja pēc palīdzības, taču viņu ķēra lodes. Ēkā bija sardzes priekšnieka Frīdriha Puriņa sieva Hermīne un 14 gadus vecais dēls Voldemārs. Komandiera pienākumus tobrīd pildīja Valdis Grīnvalds.
“Atmiņās raksta: nevar paiet, jārāpo, jo lodes caururbj Masļenku sardzes ēku. Viņš pieņem kauju, raida šāvienus uzbrucēju virzienā. Redzot, ka tiek izrādīta pretestība, ienaidnieki sāk mest degbumbas iekšā ēkā un sākas sprādzieni, ēka aizdegas. Hermīne Puriņa bēg. Nošauta. Dēls Voldemārs arī mēģina izvairīties, no ēkas bēg prom. Cenšas paglābties malkas grēdā, bet uzskrien virsū vienam no uzbrucējiem, tiek ievainots, un vēlāk slimnīcā mirst. Valdis Grīnvalds nomet karabīni, un kā pats raksta - tad jau labāk mani nošauj, nekā sadegu dzīvs. Izlēca pa logu un saviem spēkiem tiek līdz Ludzas upei ielec iekšā, un tajā brīdī viņu sagūsta Padomju Savienības robežsargi,” pastāstīja Zariņš.
Otrā sardze Šmaiļos pretestību neizrādīja, robežsargus sagūstīja. Uzbrukums trešajam postenim Žuguros neizdevās, jo sargs pamanīja un izšāva sarkanu raķeti.
Prelūdija okupācijai
Izmeklēšanas komisija ģenerāļa Ludviga Bolšteina vadībā secināja, ka uzbrukums Latvijas robežsargiem ticis gatavots iepriekš.
“Provokācija, tāda kā prelūdija tam, kas sekos turpmākajās dienās. Latvijas valsti okupēs pilnībā. 17. jūnijā Rīgas ielās jau būs Padomju Savienības tanki,” norādīja Kara muzeja pētnieks.
“Mēs Masļenkos aizsargājāmies. Karojām. Tas nebija tā, ka mēs bez šāviena atdevām savu valsti,” norādīja Latvijas okupācijas muzeja pētnieks Kārlis Dambītis.
Latvijas prese to aprakstīja kā kļūmīgu notikumu uz robežas. Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma apstākļos valsts pārvalde vēlējās to noklusēt.
“Sākuma nesaprata, kas notiek, kāpēc. Latvijas un Padomju Savienības sadraudzības līgums noslēgts. Nav oficiāla iemesla, lai kaut kas tāds notiktu. Dažas dienas iepriekš ir sākusies Baltijas valstu jūras blokāde. Somu lidmašīnas notriekšana virs somu jūras līča, kad padomju iznīcināji notrieca somu pasažieru lidmašīnu, iet bojā cilvēki. Un vienlaikus tas ir brīdis, kad sākas militāra operācija Lietuvā. Lietuvas okupācija,” pastāstīja Dambītis.
Latvijas valdība plānoja vērsties pret Padomju Savienību, lai noskaidrotu vainīgos Masļenku robežincidentā un viņi tiktu saukti pie atbildības. Taču okupācijas dēļ tas neizdevās.
Piemin Masļenku traģēdiju
80 gadus vēlāk 15. jūnijā Masļenku traģēdijas piemiņas vietā pulcējas robežsargi un ieradās Valsts prezidents Egils Levits, lai pieminētu tik bēdīgo Valsts robežsardzes vēstures notikumu. Levits Baltinavā ieradās kopā ar Valsts robežsardzes vadību.
“Bija uzbrukumi vēl divām sardzēm, no kuriem tie tika atvairīti. Līdz ar to robežsargi kā tobrīd, tā tagad sargāja Latvijas robežu un pildīja savu pienākumu. Latvijas robežsargi ar savu dzīvību, veselību pierādīja to, ka notika valsts okupācija,” norādīja Valsts robežsardzes priekšnieks, ģenerālis Guntis Pujāts.
Valsts prezidents uzrunā mudināja iedzīvotājus tolaik notikušo saukt īstajos vārdos: “Ziņu aģentūra nākamajā dienā vēstīja nevis par neslēptu kaimiņvalsts agresiju un robežsargu varonību, bet šķietami par kļūdīgu atgadījumu pie Latvijas un Krievijas robežas.
Cīņa par savu valsti sākās tieši šeit pirms 80 gadiem. Robežsargi Valdis Grīnvalds, Kārlis Beizaks, Pēteris Cimoška, Jānis Macītis toreiz izdarīja savu izvēli un cīnījās. Tādi viņi nebija vienīgie.”
Pasākumu apmeklēja arī nu jau atvaļinātais robežsargs Gunārs Abrickis. Viņa vectēvs 1940. gada 15. jūnijā atradās trīs kilometru attālumā no notikuma vietas. “Ierados uz šejieni, lai atcerētos savu vectēvu Jezupu Abricki, kurš tajā liktenīgajā naktī atradās tajā vietā un kā robežsargs sniedza palīdzību kaimiņiem, Masļenku-Lejnieku sardzei. Viņš jau no paša sākuma bija savas zemes patriots. Dēls arī turpināja gaitas, iestājās Zemessardzē, es arī iestājos Robežsardzē,” pastāstīja Abrickis.
“Tas bija tāds tiešām ļoti sāpīgs notikums mūsu valsts vēsturē. Vienmēr atnākam ar ziediem, noliekam. Godinām tos cilvēkus, kas ir atdevuši savas dzīvības par mūsu Latviju,” pastāstīja Baltinavas novada iedzīvotāja Antonija Toma.
Baltinavas muzejā līdz 1. oktobrim varēs aplūkot arī traģēdijai veltītu izstādi ar tās norises vietas maketu, bet pirms četriem gadiem Baltinavā atklātā piemiņas vieta ir vienīgā, kas veltīta tieši Masļenkiem. Tur tagad ik gadu tiek pieminēti valsts robežsardzes vēstures traģiskākie notikumi.
